en  fr  cs  de  et  el  es  ga  hr  it  pl  ro  sq  sk  sl  sv  nn  sr  bs  lt  mk  lb  nl  hy  pt  tr  da  bg  fi  hu  ka  lv  eu  ca  ru  gl

Valodu daudzveidības svētki

Valodas pasaulē

Uz mūsu planētas dzīvo vairāk nekā septiņi miljardi cilvēku, kuri runā 6000‒7000  valodās. Dažās no tām, piemēram, angļu vai ķīniešu, runā simtiem miljonu iedzīvotāju, bet lielākajā daļā valodu – tikai daži tūkstoši vai pat neliela grupa runātāju. Patiesībā 4 % iedzīvotāju runā 96 % pasaules valodu. Eiropieši bieži uzskata, ka šajā kontinentā ir sevišķi liels skaits valodu, īpaši salīdzinājumā ar Ziemeļameriku vai Austrāliju. Tomēr Eiropā ir tikai 3 % no visām pasaules valodām jeb aptuveni 225 valodas. Lielākā daļa pasaules valodu sastopamas plašā teritorijā abpus ekvatoram ‒ Dienvidaustrumāzijā, Indijā, Āfrikā un Dienvidamerikā. 

Eiropieši nereti domā, ka vienas valodas lietojums un laba prasme ir ikdienas norma. Bet aptuveni puse vai pat divas trešdaļas pasaules iedzīvotāju zināmā mērā ir bilingvāli, un ievērojams skaits – daudzvalodīgi. Daudzvalodība ir ierastāka nekā vienvalodība. Kultūru un valodu daudzveidība, tāpat kā, piemēram, bioloģiskā daudzveidība dzīvnieku pasaulē, arvien vairāk tiek uztverta kā pozitīva, sekmējama parādība. Katra valoda atspoguļo citādu pasaules redzējumu, kas ietverts valodas vēsturē. Ikvienai valodai ir īpaša vērtība, un tās visas ir vienlīdzīgas kā izteiksmes līdzeklis cilvēkiem, kas tās lieto. Salīdzinot ātrumu, kādā bērni iemācās runāt, mēs zinām, ka neviena valoda nav ievērojami sarežģītāka par citām.

Valodas uzbūve

Valoda ir pieņemta zīmju sistēma, ko kāda cilvēku grupa izmanto vairākiem mērķiem ‒ galvenokārt, lai sazinātos viens ar otru, lai paustu savu kultūras identitāti, uzturētu sociālās attiecības un nodrošinātu emocionālās vajadzības, izteiktu jūtas un gūtu prieku (piemēram, lasot daiļliteratūru). Valodas viena no otras atšķiras ar skaņu sistēmu, gramatiski, ar vārdu krājumu un tekstveides, runas modeļiem. Bet visas valodas ir ļoti sarežģītas struktūras.

Valodas ir dažādas, piemēram, skatoties pēc patskaņu un līdzskaņu skaita – dažās to ir mazāk par duci, bet citās vairāk nekā simts skaņu. Eiropas valodās vidēji ir liels skaņu kopums ‒ no apmēram 25  skaņām (kā spāņu valodā) līdz vairāk nekā 60 (īru valodā). Alfabēti šīs skaņas atspoguļo ar atšķirīgu precizitāti: daži alfabēti (piemēram, velsiešu) ļoti precīzi atveido skaņas, ko nevarētu apgalvot, piemēram, par angļu valodas rakstību. Gramatikas līmenī katrai valodai ir vairāki tūkstoši vārddarināšanas paņēmienu un teikumu konstrukciju veidu.

Katra valoda ir bagāta ar savu vārdu krājumu ‒ Eiropas valodās, kur zinātniskā un tehniskā leksika ir ļoti plaša, ir vairāki simti tūkstošu vārdu un frāžu. Individuālie runātāji zina un izmanto tikai nelielu daļu no kopējā vārdu krājuma. Vārdu skaits, ko izmanto izglītoti cilvēki, ‒ viņu aktīvais vārdu krājums ‒ var sasniegt aptuveni 50 000 vārdu; savukārt vārdu skaits, ko viņi zina, bet neizmanto, ‒ viņu pasīvais vārdu krājums ‒ ir nedaudz lielāks. Ikdienas sarunās cilvēki bieži vien iztiek ar nelielu skaitu vārdu, bet to lietojuma biežuma rādītājs ir augsts. Ir aprēķināts, ka 21 gada vecumā cilvēks jau ir izrunājis aptuveni 50 miljonus vārdu. Dzīvās valodas un kultūras nemitīgi mainās. Cilvēkus, sabiedrību ietekmē veids, kā runājam un rakstām. Elektroniskie plašsaziņas un saziņas līdzekļi valodām sniedz jaunas attīstības iespējas. Valodas vienmēr ir kontaktā viena ar otru, un viena otru ietekmē daudz un dažādos veidos, it īpaši aizgūstot vārdus. Piemēram, angļu valodā gadsimtu gaitā ienākuši aizguvumi no vairāk nekā 350 valodām, savukārt Eiropas valodās šobrīd vērojama angļu valodas ietekme.

Valodu apguve

Dzimto valodu mēs būtībā apgūstam pirmajos piecos dzīves gados, lai gan valodas (piemēram, vārdu krājuma) apguve turpinās bezgalīgi. Mēs savu valodu pilnveidojam vairākos posmos. Pirmajā gadā mazulis apgūst plašu dažādu skaņu gammu, no kurām rodas ritma un intonācijas modeļi, un tad viņš sāk izrunāt patskaņus un līdzskaņus. Aptuveni gada vecumā bērns izrunā pirmos saprotamos vārdus. Otrajā dzīves gadā bērns izrunā divu vārdu savienojumus, lēni pārejot pie trīs un četru vārdu kombinācijām. Trīs un četrus gadu vecumā tiek izmantoti arvien garāki un sarežģītāki teikumi. Vārdu krājums pieaug no aptuveni 50 aktīvi lietotiem vārdiem 18 mēnešu vecumā līdz vairākiem tūkstošiem vārdu piecu gadu vecumā. Tiek uzskatīts, ka dzimtā jeb galvenā ir tā valoda, ko indivīds iemācījies pirmo. Šo valodu cilvēki prot vislabāk un izmanto visvairāk, tā ir valoda, ar kuru cilvēki visbiežāk identificējas. Daži bilingvāli cilvēki ir apguvuši abas valodas gandrīz vienlaicīgi, līdz ar to nav iespējams izvēlēties kādu „pirmo” vai „otro” valodu. Tomēr lielākajai daļai bilingvālu personu šī atšķirība ir skaidrāka, jo otrā vai trešā valoda apgūta skolā vai vēlāk dzīves laikā. 

Nav tādu vecuma ierobežojumu, kad nebūtu iespējams apgūt citu valodu. Bilingvisms ir sarežģīta parādība. Izplatīts ir mīts, ka bilingvāla persona abas valodas var izmantot vienlīdz augstā prasmju līmenī; patiesībā ļoti reti divas valodas ir līdzsvarā. Vēl viens mīts – visiem divvalodīgajiem ir vienādas valodas prasmes; patiesībā viņiem piemīt dažāda veida bilingvisms. Ir tādi, kas abās valodās runā kā dzimtajā valodā, turpretī citiem vienā no valodām var būt jūtams spēcīgs akcents. Daži var brīvi lasīt abās valodās; citi to var darīt tikai vienā. Daži izvēlas rakstīt vienā valodā, bet citā spēj tikai runāt. Bilingvisms sniedz dažādu veidu priekšrocības. Būt bilingvālam nozīmē labākas izredzes veiksmīgi iemācīties citas valodas.

Otras valodas apguve pozitīvi ietekmē nākamās valodas apguvi. Bilingviem var būt arī dažas priekšrocības domāšanā: ir pierādījumi, ka viņi panāk straujāku kognitīvo attīstību nekā monolingvi un daudzējādā ziņā ir radošāki savās valodu prasmēs. Bilingvu liela priekšrocība – spēja sazināties ar dažādiem cilvēkiem. Tā kā bilingvāli cilvēki nereti dzīvo ciešā saskarsmē ar divām vai vairākām kultūrām, viņi spēj būt jūtīgāki komunikācijā un ir gatavi pārvarēt kultūras barjeras, veidot kultūras saiknes. Ir svarīgi arī praktiskie jautājumi ‒ divu valodu runātājiem nereti ir ekonomiskas priekšrocības, jo viņiem kļūst pieejams lielāks skaits darbavietu. Arvien vairāk tiek atzīts, ka daudzvalodu uzņēmumi ir konkurentspējīgāki par vienvalodīgajiem.

Valodu saimes

Valodas ir savstarpēji saistītas līdzīgi kā ģimenes locekļi. Lielākā daļa Eiropas valodu pēc to radniecības jeb izcelsmes ir iekļaujamas indoeiropiešu valodu saimē. Plašākās valodu „ģimenes” Eiropā runātāju skaita ziņā ir ģermāņu, romāņu un slāvu valodas.

Ģermāņu valodu grupai pieder ziemeļģermāņu valodas – dāņu, norvēģu, zviedru, islandiešu un fēru valoda, kā arī rietumģermāņu valodas – vācu, holandiešu, frīzu, angļu valoda un jidišs. Romāņu valodu grupai pieder spāņu, portugāļu, franču, itāļu, rumāņu, kataloniešu, korsikāņu, oksitāņu, retoromāņu, sardīniešu u. c. valodas.

Slāvu valodas grupā ir tādas valodas kā krievu, ukraiņu, baltkrievu, poļu, sorbu, čehu, slovāku, slovēņu, serbu, horvātu, maķedoniešu un bulgāru.

Ķeltu valodu grupā – īru, gēlieši jeb skotu, velsiešu un bretoņu valoda, kā arī korniešu un manksu valoda. Baltu valodu grupā ir divas valodas – latviešu un lietuviešu. Atsevišķas grupas ar tikai vienu valodu ir grieķu, albāņu un armēņu valodai. Basku valoda ir izņēmums, jo tā nepieder pie indoeiropiešu valodu saimes un tās izcelsme nav zināma. 

Eiropā ir pārstāvētas arī citas valodu saimes. Ziemeļos tās ir somugru valodas: somu, igauņu, sāmu valoda, kā arī citas valodas ar mazāku runātāju skaitu Krievijas ziemeļu daļā, piemēram, ingru vai karēļu valoda. Somugru valodu saimē ietilpst arī ungāru valoda. Dienvidaustrumos runā tjurku valodās, kur lielākais runātāju skaits ir turku un azerbaidžāņu valodai. Kaukāziešu valodu saimes valodās runā salīdzinoši mazā un kompaktā teritorijā starp Melno un Kaspijas jūru, un tai pieder aptuveni 40 valodas, to skaitā gruzīnu un abhāzu. Afroaziātu valodu saimē iekļaujama maltiešu, ebreju (ivrits) un berberu valoda.

Visās šajās valodās tiek izmantots neliels alfabēta zīmju skaits. Lielākoties tiek izmantots latīņu (romiešu) alfabēts. Krievu un dažās citās slāvu valodās izmanto kirilicu. Grieķu valodai, jidišam, armēņu un gruzīnu valodai ir katrai sava rakstība. Arābu, ķīniešu un hindu valoda nav Eiropas valodas, taču tās plaši tiek runātas Eiropas teritorijā, un katrai no tām ir sava rakstības sistēma.

Eiropas valodas

Tiek minēts, ka Eiropā ir aptuveni 225 vietējās valodas. Pēc dzimtās valodas runātāju skaita piecas visvairāk lietotās ir krievu, vācu, angļu, franču un itāļu valoda. Lielākajā daļā Eiropas valstu ikdienā runā vairākās valodās. Izņēmumi ir tādas mazas valstis kā, piemēram, Lihtenšteina un Vatikāns, un pat šajās vietās nozīmīga loma ir vēl kādai valodai. Daudzās valstīs saziņā lieto tradicionālās mazākumtautību vai reģionālās valodas. Krievija ir valodām visbagātākā – valodu skaits svārstās no 130 līdz 200 atkarībā no kritērijiem. 

Dažas reģionālās un minoritāšu valodas ir ieguvušas oficiālo valodu statusu, piemēram, basku, kataloņu un galisiešu valoda, tajos Spānijas reģionos, kuros tās lieto. Velsiešu valodai ir aizsargājamas valodas statuss Apvienotajā Karalistē, tāpat kā frīzu valodai Nīderlandē un sāmu valodām Norvēģijā, Zviedrijā un Somijā. Pieaugot migrantu un bēgļu skaitam no visas pasaules, Eiropa kļūst aizvien daudzvalodīgāka. Londonā vien tiek runāts vairāk nekā 300 (dzimtajās) valodās. Arī citās lielākajās pilsētās, it īpaši Rietumeiropā, ir 100‒200 valodu, kurās tiek runāts ģimenēs. Visbiežāk kā dzimtās valodas tiek lietotas arābu, berberu, tjurku, kurdu, hindi, pendžabiešu un ķīniešu. Tomēr daudzas no šīm ir skaitliski nelielu minoritāšu valodas, un to nākotne ir apdraudēta. Galvenais nosacījums valodas izdzīvošanai ir tās lietošana ikdienā –vispirms jau neoficiālā mutvārdu saziņā starp vecākiem un bērniem. Pēc ekspertu domām, šī gadsimta laikā izmirs vismaz puse vai pat vairāk pasaules valodu. Divu paaudžu laikā var izzust visas kādas valodas pēdas. Iemesli, kāpēc valoda vairs netiek lietota, ir ļoti dažādi. Tās var būt sekas kopienas fiziskai iznīcināšanai vai tās apdzīvotās teritorijas izpostīšanai (gan vides un dabas parādību katastrofu, gan slimību dēļ), tas var notikt politisko grupu aktīva antagonisma dēļ, tomēr visbiežāk kā iemesls tiek minēta citu ekonomiski spēcīgāku un kultūras ziņā ietekmīgāku valodu dominēšana. Lai arī kādi būtu iemesli, rezultāts ir viens ‒ unikālas vērtības zaudējums cilvēcei. 

Eiropas Padome ir ieviesusi divus nozīmīgus starptautiskus tiesību aktus, kas stājās spēkā 1998. gadā. Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu harta ir spēkā 22 dalībvalstīs; Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību, kurā ir iekļauti daži noteikumi, kas attiecināmi uz minoritāšu valodām, ir spēkā 39 valstīs (abi dokumenti ratificēti 2007. gadā). Šie līgumi ir svarīgi Eiropas lingvistiskās bagātības aizsardzībai un veicināšanai. 21. gadsimtā Eiropas iedzīvotāji dzīvo daudzvalodu vidē, ikdienā saskaroties ar dažādām valodām, piemēram, autobusā vai vilcienā, skatoties TV, klausoties radio vai lasot laikrakstus un noskaidrojot kāda produkta sastāvdaļas lielveikalā. Ir nepieciešams pilnveidot sabiedrības zināšanas un izpratni par valodu daudzveidību Eiropā, kā arī informēt par faktoriem, kas nozīmīgi šo valodu saglabāšanā un izaugsmē. Jāsekmē interese un zinātkāre par valodām; jāveicina lingvistiskā iecietība. Tie bija tikai daži no Eiropas Padomes un Eiropas Savienības organizētā „Eiropas Valodu gada 2001” mērķiem. Valodu gada noslēguma pasākuma priekšvakarā Eiropas Padomes Ministru komiteja nolēma, ka Eiropas Valodu diena svinama katru gadu 26. septembrī.