Zīmju valodas fakti

Nedzirdīgo pētījumu jomā vārdu Deaf (ar lielo sākumburtu) lieto, norādot uz cilvēka piederību nedzirdīgo kopienai un apliecinot, ka saziņā tiek dota priekšroka lokālajai/nacionālajai zīmju valodai vai arī tā tiek izmantota kā galvenais saziņas līdzeklis. Ja vārds deaf tiek rakstīts ar mazo burtu, tas tiek attiecināts uz cilvēkiem, kas dzirdi zaudējuši medicīnisku iemeslu dēļ, taču, iespējams, sevi neuzskata par piederīgiem nedzirdīgo kopienai un saziņā lokālo/nacionālo zīmju valodu neizmanto. (Sk. LEESON, Lorraine. Signed Languages in Education in Europe – a preliminary exploration. Dublin : Council of Europe, 2006.)

Nē. Bieži zīmju valodu apgūst nedzirdīgu vecāku bērni; vecāku dzimtā zīmju valoda ir šo bērnu pirmā valoda, ko tie apgūst vēl pirms runātās valodas. Arī nedzirdīgo bērnu vecāki, brāļi un māsas, lai atvieglotu savstarpējo saziņu, apgūst zīmju valodu. Protams, ir arī citi iemesli, kādēļ cilvēki apgūst zīmju valodu: savā brīvajā laikā to apgūst cilvēki, ja draugu vidū ir nedzirdīgie; ir tādi, kuri vēlas kļūt par tulkiem; un ir cilvēki, kurus vienkārši interesē zīmju valodas.

Nē. Ir dažādi nedzirdīgo zīmju valodas paveidi. Pat vienā valstī var būt vairāk nekā viena zīmju valoda ‒ līdzīgi kā tas ir ar valodu paveidiem. Piemēram, Beļģijā ir divas zīmju valodas (franču un flāmu), arī Spānijā ir divas zīmju valodas (spāņu un kataloņu nedzirdīgo zīmju valoda). Zīmju valodas atšķiras pat valstīs, kurās tiek lietota arī kopīga oficiālā valoda kā, piemēram, Lielbritānijā un Īrijā. Abās valstīs šīs atšķirības izveidojušās, pateicoties atšķirīgajai runātās valodas attīstības un lietojuma vēsturei.

Jā, pastāv zīmju valodu grupas. Piemēram, austriešu un holandiešu zīmju valodu labāk sapratīs tie, kuri zina vācu nedzirdīgo zīmju valodu, nevis tie, kuri zina itāļu nedzirdīgo zīmju valodu. Turpretī britu nedzirdīgo zīmju valoda ļoti atšķiras no jebkuras citas Eiropas zīmju valodas un ir radniecīga vien Austrālijas zīmju valodai.

Pastāv saziņas sistēma, ko bieži dēvē par starptautisko zīmju valodu (IS). To parasti lieto starptautisku konferenču un tikšanos laikā, ja dalībniekiem nav citas kopīgas zīmju valodas. Šī valoda kā lingua franca tiek lietota dažādu nacionālo zīmju valodu lietotāju saziņā, t. sk., arī spontānā ikdienas saziņā. Tomēr to nevar salīdzināt ar esperanto, jo IS nav uzskatāma par valodu mums ierastā izpratnē. Tai nav noteiktas gramatikas vai leksikas, tā galvenokārt balstās uz žestu valodu. Savukārt žesti iegūst savu nozīmi tikai specifiskā kontekstā, turklāt IS izmanto nacionālo zīmju valodu vārdu krājumu. Tas nozīmē, ka zīmju nozīmes vispirms tiek noskaidrotas, un, lai aprakstītu konceptu un panāktu izpratni, bieži tiek izmantota vairāk nekā viena zīme.

Nē. Tā ir patstāvīgi izveidojusies valoda ar savu gramatiku un sintaksi. Tāpat kā citās valodās, tajā ir arī idiomas, kuras ir grūti tulkot, un atsevišķiem vārdiem jeb zīmēm nav atbilsmju citās zīmju valodās.

Eiropā ir bijuši mēģinājumi standartizēt zīmju valodu. Šie mēģinājumi izrādījušies neveiksmīgi, un tāpat kā runāto valodu gadījumā dialekti joprojām pastāv. Šāda situācija Eiropas valstīs veidojusies arī tādēļ, ka nedzirdīgo bērnu skolas atrodas dažādos valstu reģionos un skolas izmanto atšķirīgas zīmes, kuras bērni izplata tālāk. Bieži atšķiras zīmes, kas tiek izmantotas nedēļas dienu, mēnešu apzīmēšanai, tāpat arī krāsu nosaukšanai.

Uz šo jautājumu ir grūti atbildēt. Dalībvalstīs nav pietiekami ticamu statistikas datu. Ir aprēķināts, ka Eiropas Savienībā varētu būt apmēram 750 000 zīmju valodas lietotāju. Vidēji tas ir apmēram 0,1% iedzīvotāju katrā dalībvalstī. Te nav ietveri ne cilvēki, kas zīmju valodu apgūst kā otro valodu, ne nedzirdīgo vecāku bērni un citi radinieki. Somijā, piemēram, ir aptuveni 5000 zīmju valodas lietotāju, Francijā – 100 000, bet Rumānijā 20 000‒30 000.

Francijas Izglītības ministrija ir adaptējusi dažas Pamatnostādņu (CEFR) sadaļas franču zīmju valodai, konkrēti ‒ valodas prasmes līmeņus un to aprakstus.

Jā, zīmju valodas var dažādi transkribēt. Nav vienota transkripcijas standarta, taču bieži tiek izmantota Hamburgas Pieraksta sistēma (HamNoSVs), kurā žestu un roku kustību apzīmēšanai tiek lietoti noteikti simboli. Ļoti līdzīga ir arī SignWriting sistēma. Papildus bieži tiek izmantota skaidrojoša tipa glossing sistēma, kurā vārdi tiek rakstīti ar lielajiem burtiem, mīmika un gramatiskā informācija tiek parādīta virs vārda vai pirms tā. Vairāk informācijas meklējiet 

http://www.signwriting.org/, vai 

http://assets.cambridge.org/97805216/37183/sample/9780521637183web.pdf (sadaļā Conventions), vai 

http://www.sign-lang.uni-hamburg.de/projects/hamnosys.html.

Vislabāk ‒ sazinieties ar organizāciju, kas valstī pārstāv nedzirdīgo kopienu. Tā sniegs ziņas par nacionālo zīmju valodu un tās apguves iespējām. Informāciju par ES valstu nedzirdīgo biedrībām var atrast internetā Eiropas Savienības Nedzirdīgo apvienības (EUD) mājaslapā: http://eud.eu/EUD_Members-i-159.html (karte). 

Vairāk informācijas Pasaules Nedzirdīgo federācijas mājaslapā http://www.wfdeaf.org/members/ordinary-members/list-of-members.

Pateicamies Markam Vītlijam (Mark Wheatley) un Annikai Pabšai (Annika Pabsch) no Eiropas Savienības Nedzirdīgo apvienības (EUD - www.eud.eu) par ieguldīto darbu šīs sadaļas tapšanā..